All Chapters
Bhagavad Gita · Chapter 116

Yuddha Kanda, Sarga 116

युद्धकाण्डः सर्गः 116

43 verses

एवमुक्ता तु वैदेही परुषं रोमहर्षणम्। राघवेण सरोषेण श्रुत्वा प्रव्यथिताभवत्॥

evamuktā tu vaidehī paruṣaṃ romaharṣaṇam| rāghaveṇa saroṣeṇa śrutvā pravyathitābhavat||

Being thus addressed by Rāghava, enraged, with those harsh words Sīta was greatly pained.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

सा तदाश्रुतपूर्वं हि जने महति मैथिली। श्रुत्वा भर्तुर्वचो घोरं लज्जयावनताभवत्॥

sā tadāśrutapūrvaṃ hi jane mahati maithilī| śrutvā bharturvaco ghoraṃ lajjayāvanatābhavat||

Hearing those words of her lord, unheard of, before the great assembly Maithili was greatly humiliated with shame.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

प्रविशन्तीव गात्राणि स्वानि सा जनकात्मजा। वाक्शरैस्तैः सशल्येव भृशमश्रूण्यवर्तयत्॥

praviśantīva gātrāṇi svāni sā janakātmajā| vākśaraistaiḥ saśalyeva bhṛśamaśrūṇyavartayat||

As if entering to her own person (with shame) and greatly pained with these arrow like words the daughter of king Janaka began to shed tears.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

ततो बाष्पपरिक्लिनं प्रमार्जन्ती स्वमाननम्। शनैर्गद्गदया वाचा भर्तारमिदमब्रवीत्॥

tato bāṣpapariklinaṃ pramārjantī svamānanam| śanairgadgadayā vācā bhartāramidamabravīt||

Thereupon wiping the tears off her countenance, she with sorrowful words, addressed her husband.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

किं मामसदृशं वाक्यमीदृशं श्रोत्रदारुणम्। रुक्षं श्रावयसे वीर प्राकृतः प्राकृतामिव ॥

kiṃ māmasadṛśaṃ vākyamīdṛśaṃ śrotradāruṇam| rukṣaṃ śrāvayase vīra prākṛtaḥ prākṛtāmiva ||

Why did you, O hero, like a common man addressing an ordinary woman, make me hear these, harsh and unbecoming words painful to ears?

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

न तथास्मि महाबाहो यथा मामवगच्छसि। प्रत्ययं गच्छ मे स्वेन चारित्रेणैव ते शपे॥

na tathāsmi mahābāho yathā māmavagacchasi| pratyayaṃ gaccha me svena cāritreṇaiva te śape||

O you of long arms, I am not what you have taken me to be. Do you believe me-I do swear by my own character.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

पृथक्स्त्रीणां प्रचारेण जाति त्वं परिशङ्कसे। परित्यजैनां शङ्कां तु यदि तेऽहं परीक्षिता॥

pṛthakstrīṇāṃ pracāreṇa jāti tvaṃ pariśaṅkase| parityajaināṃ śaṅkāṃ tu yadi te'haṃ parīkṣitā||

Seeing the ordinary women you are distrusting the whole sex. Do you renounce this suspicion since you have tried me.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

यदहं गात्रसंस्पर्श गतास्मि विवशा प्रभो। कामकारो न मे तत्र दैवं तत्रापराध्यति॥

yadahaṃ gātrasaṃsparśa gatāsmi vivaśā prabho| kāmakāro na me tatra daivaṃ tatrāparādhyati||

O lord, though my person was touched by another-but it was not in my power; nor was it an wilful act (of mine); accident is to blame in this.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

मदधीनं तु यत्तन्मे हृदयं त्वयि वर्तते। पराधीनेषु गात्रेषु किं करिष्याम्यनीश्वरी॥

madadhīnaṃ tu yattanme hṛdayaṃ tvayi vartate| parādhīneṣu gātreṣu kiṃ kariṣyāmyanīśvarī||

My heart is under my control and that is in you;-and what could I do of my body which was subject to another and of which I was not the mistress.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

सह संवृद्धभावेन संसर्गेण च मानद। यदि तेऽहं न विज्ञाता हता तेनास्मि शाश्वतम्॥

saha saṃvṛddhabhāvena saṃsargeṇa ca mānada| yadi te'haṃ na vijñātā hatā tenāsmi śāśvatam||

O you the conferrer of honour-our affection towards one another was increased by our living continually for a long time; even then if you have not been able to understand me I am ruined for ever.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

प्रेषितस्ते महावीरो हनुमानवलोककः। लङ्कास्थाहं त्वया राजन्कि तदा न विसर्जिता॥

preṣitaste mahāvīro hanumānavalokakaḥ| laṅkāsthāhaṃ tvayā rājanki tadā na visarjitā||

O king, when the great hero Hanumān was despatched by you of Lankā to see me why did you not renounce me then?

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

प्रत्यक्षं वानरस्यास्य तद्वाक्यसमनन्तरम्। त्वया संत्यक्तया वीर त्यक्तं स्याज्जीवितं मया॥

pratyakṣaṃ vānarasyāsya tadvākyasamanantaram| tvayā saṃtyaktayā vīra tyaktaṃ syājjīvitaṃ mayā||

Had you deputed the monkey with that message I would have renounced my life there and then, O hero.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

न वृथा ते श्रमोऽयं स्यात्संशये न्यस्य जीवितम्। सुहृज्जनपरिक्लेशो न चायं विफलस्तव॥

na vṛthā te śramo'yaṃ syātsaṃśaye nyasya jīvitam| suhṛjjanaparikleśo na cāyaṃ viphalastava||

You would not have been required to undergo this toil at the risk of your own life and giving unnecessary trouble to your friends.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

त्वया तु नृपशार्दूल रोषमेवानुवर्तता। लघुनेव मनुष्येण स्त्रीत्वमेव पुरस्कृतम्॥

tvayā tu nṛpaśārdūla roṣamevānuvartatā| laghuneva manuṣyeṇa strītvameva puraskṛtam||

O foremost of kings, being subject to ire-you did not perceive anything but womanhood in me, like an ordinary man.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

अपदेशो मे जनकानोत्पत्तिर्वसुधातलात्। मम वृत्तं च वृत्तज्ञ बहु तेन पुरस्कृतम्॥

apadeśo me janakānotpattirvasudhātalāt| mama vṛttaṃ ca vṛttajña bahu tena puraskṛtam||

Although I am known to have a father but in fact I am born of the earth. You did not sufficiently honour my character, O you conversant with character. are

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

न प्रमाणीकृतः पाणिर्बाल्ये मम निपीडितः। मम भक्तिश्च शीलं च सर्वं ते पृष्ठतः कृतम्॥

na pramāṇīkṛtaḥ pāṇirbālye mama nipīḍitaḥ| mama bhaktiśca śīlaṃ ca sarvaṃ te pṛṣṭhataḥ kṛtam||

Your marriage with me in boyhood shall be disproved and you not sufficiently considering all my devotion and good conduct to you.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

इति ब्रुवन्ती रुदती बाष्पगद्गदभाषिणी। उवाच लक्ष्मणं सीता दीनं ध्यानपरायणम्॥

iti bruvantī rudatī bāṣpagadgadabhāṣiṇī| uvāca lakṣmaṇaṃ sītā dīnaṃ dhyānaparāyaṇam||

Saying thus with accents choked in tears and weeping Sītā spoke to Lakşmaņa, poorly and engaged in meditation.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

चितां मे कुरु सौमित्रे व्यसनस्यास्य भेषजम्। मिथ्यापवादोपहता नाहं जीवितुमुत्सहे॥

citāṃ me kuru saumitre vyasanasyāsya bheṣajam| mithyāpavādopahatā nāhaṃ jīvitumutsahe||

Make a funeral pyre for me, O Saumitri, that is the only remedy for this disaster. Being thus branded with an unfounded stigma I do not like to keep my life.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

अप्रीतेन गुणैर्भा त्यक्ताया जनसंसदि। या क्षमा मे गतिर्गन्तुं प्रवेक्ष्ये हव्यवाहनम्॥

aprītena guṇairbhā tyaktāyā janasaṃsadi| yā kṣamā me gatirgantuṃ pravekṣye havyavāhanam||

To adopt the proper course for me who had been renounced before this assembly by my disaffected husband I shall enter this.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

एवमुक्तस्तु वैदेह्या लक्ष्मणः परवीरहा। अमर्षवशमापन्नो राघवं समुदैक्षत॥

evamuktastu vaidehyā lakṣmaṇaḥ paravīrahā| amarṣavaśamāpanno rāghavaṃ samudaikṣata||

Being thus addressed by Vaidehī, Lakşmaņa, the slayer of enemies, being possessed by anger, looked towards Rāghava.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

स विज्ञाय मनश्छन्दं रामस्याकारसूचितम्। चितां चकार सौमित्रिमते रामस्य वीर्यवान्॥

sa vijñāya manaśchandaṃ rāmasyākārasūcitam| citāṃ cakāra saumitrimate rāmasya vīryavān||

And understanding Rāmas intention by gestures and at his command the powerful Saumitri prepared a funeral pyre.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

नहि रामं तदा कश्चित्कालान्तकयमोपमम्। अनुनेतुमथो वक्तुं द्रष्टुं वाप्यशकत्सुहृत्॥

nahi rāmaṃ tadā kaścitkālāntakayamopamam| anunetumatho vaktuṃ draṣṭuṃ vāpyaśakatsuhṛt||

None dared there request, speak with or even look at Rāma like to Death, at the time of dissolution.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

अधोमुखं स्थितं रामं ततः कृत्वा प्रदक्षिणम्। उपावर्तत वैदेही दीप्यमानं हुताशनम्॥

adhomukhaṃ sthitaṃ rāmaṃ tataḥ kṛtvā pradakṣiṇam| upāvartata vaidehī dīpyamānaṃ hutāśanam||

Thereupon circumambulating Rāma, standing with his head down, Vaidehi approached the burning fire.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

ददृशुस्तां त्रयो लोका देवगन्धर्वदानवाः। शप्तां पतन्ती निरये त्रिदिवाद्देवतामिव ॥

dadṛśustāṃ trayo lokā devagandharvadānavāḥ| śaptāṃ patantī niraye tridivāddevatāmiva ||

The three worlds-the celestials, Gandharvas and Dänavas saw her fallen like to a celestial from the heaven when imprecated.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

तस्यामग्नि विशन्त्यां तु हाहेति विपुलः स्वनः। रक्षसां वानराणां च संबभूवाद्भुतोपमः॥

tasyāmagni viśantyāṃ tu hāheti vipulaḥ svanaḥ| rakṣasāṃ vānarāṇāṃ ca saṃbabhūvādbhutopamaḥ||

She having entered the fire, lamentations, unheard of before, rose from all sides from the Rākşasas and monkeys.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

प्रणम्य दैवतेभ्यश्च ब्राह्मणेभ्यश्च मैथिली। बद्धांजलिपुटा चेदमुवाचाग्निसमीपतः॥

praṇamya daivatebhyaśca brāhmaṇebhyaśca maithilī| baddhāṃjalipuṭā cedamuvācāgnisamīpataḥ||

Bowing to the celestials and Brāhmaṇas, Maithilī, with folded hands, spoke before the fire.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

यथा मे हृदयं नित्यं नापसर्पति राघवात्। तथा लोकस्य साक्षी मां सर्वतः पातु पावकः॥

yathā me hṛdayaṃ nityaṃ nāpasarpati rāghavāt| tathā lokasya sākṣī māṃ sarvataḥ pātu pāvakaḥ||

As my heart has never gone away from Rāghava, may you protect me, O fire, the witness of the people.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

यथा मां शुद्धचारित्रां दुष्टां जानाति राघवः। तथा लोकस्य साक्षी मां सर्वतः पातु पावकः॥

yathā māṃ śuddhacāritrāṃ duṣṭāṃ jānāti rāghavaḥ| tathā lokasya sākṣī māṃ sarvataḥ pātu pāvakaḥ||

As Rāghava consider me vile, who have got a pure character, may fire, the witness of the people, protect me on all sides.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

एवमुक्त्वा तु वैदेही परिक्रम्य हुताशनम्। विवेश ज्वलनं दीप्तं निःशङ्केनान्तरात्मना॥

evamuktvā tu vaidehī parikramya hutāśanam| viveśa jvalanaṃ dīptaṃ niḥśaṅkenāntarātmanā||

Saying this and going round the fire, Vaidehi, with undaunted heart, entered the flaming fire.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

जनश्च सुमहांस्तत्र बालवृद्धसमाकुलः। ददर्श मैथिली दीप्तां प्रविशन्तीं हुताशनम्॥

janaśca sumahāṃstatra bālavṛddhasamākulaḥ| dadarśa maithilī dīptāṃ praviśantīṃ hutāśanam||

The great assembly there, young and old, overwhelmed with grief, saw Maithili enter the flaming fire.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

सा तप्तनवहेमाभा तप्तकांचनभूषणा। पपात ज्वलनं दीप्तं सर्वलोकस्य संनिधौ॥ ददृशुस्तां विशालाक्षीं पतन्ती हव्यवाहनम्। सीतां सर्वाणि रूपाणि रुकमवेदिनिभां तदा॥

sā taptanavahemābhā taptakāṃcanabhūṣaṇā| papāta jvalanaṃ dīptaṃ sarvalokasya saṃnidhau|| dadṛśustāṃ viśālākṣīṃ patantī havyavāhanam| sītāṃ sarvāṇi rūpāṇi rukamavedinibhāṃ tadā||

And (Sītā) resembling the burning gold entered the flaming fire in the presence of all people. All beheld Sita, having expansive eyes, enter fire like to a golden altar.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

ददृशुस्तां महाभागां प्रविशन्तीं हुताशनम्। ऋषयो देवगन्धर्वा यज्ञे पूर्णाहुतीमिव ॥

dadṛśustāṃ mahābhāgāṃ praviśantīṃ hutāśanam| ṛṣayo devagandharvā yajñe pūrṇāhutīmiva ||

The ascetics, celestials and Gandharvas saw that great damsel enter fire like to a full oblation in the sacrifice.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

प्रचुक्रुशुः स्त्रियः सर्वास्तां दृष्ट्वा हव्यवाहने। पतन्तीं संस्कृतां मन्त्रैर्वसोर्धारामिवाध्वरे॥

pracukruśuḥ striyaḥ sarvāstāṃ dṛṣṭvā havyavāhane| patantīṃ saṃskṛtāṃ mantrairvasordhārāmivādhvare||

Beholding her fallen into the fire like to Vasudhārā, sanctified by Mantras in a sacrifice, all the females began to weep.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

ददृशुस्तां त्रयो लोका देवगन्धर्वदानवाः। शप्तां पतन्ती निरये त्रिदिवाद्देवतामिव ॥

dadṛśustāṃ trayo lokā devagandharvadānavāḥ| śaptāṃ patantī niraye tridivāddevatāmiva ||

The three worlds-the celestials, Gandharvas and Dänavas saw her fallen like to a celestial from the heaven when imprecated.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

तस्यामग्नि विशन्त्यां तु हाहेति विपुलः स्वनः। रक्षसां वानराणां च संबभूवाद्भुतोपमः॥

tasyāmagni viśantyāṃ tu hāheti vipulaḥ svanaḥ| rakṣasāṃ vānarāṇāṃ ca saṃbabhūvādbhutopamaḥ||

She having entered the fire, lamentations, unheard of before, rose from all sides from the Rākşasas and monkeys.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

प्रणम्य दैवतेभ्यश्च ब्राह्मणेभ्यश्च मैथिली। बद्धांजलिपुटा चेदमुवाचाग्निसमीपतः॥

praṇamya daivatebhyaśca brāhmaṇebhyaśca maithilī| baddhāṃjalipuṭā cedamuvācāgnisamīpataḥ||

Bowing to the celestials and Brāhmaṇas, Maithilī, with folded hands, spoke before the fire.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

यथा मे हृदयं नित्यं नापसर्पति राघवात्। तथा लोकस्य साक्षी मां सर्वतः पातु पावकः॥

yathā me hṛdayaṃ nityaṃ nāpasarpati rāghavāt| tathā lokasya sākṣī māṃ sarvataḥ pātu pāvakaḥ||

As my heart has never gone away from Rāghava, may you protect me, O fire, the witness of the people.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

यथा मां शुद्धचारित्रां दुष्टां जानाति राघवः। तथा लोकस्य साक्षी मां सर्वतः पातु पावकः॥

yathā māṃ śuddhacāritrāṃ duṣṭāṃ jānāti rāghavaḥ| tathā lokasya sākṣī māṃ sarvataḥ pātu pāvakaḥ||

As Rāghava consider me vile, who have got a pure character, may fire, the witness of the people, protect me on all sides.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

एवमुक्त्वा तु वैदेही परिक्रम्य हुताशनम्। विवेश ज्वलनं दीप्तं निःशङ्केनान्तरात्मना॥

evamuktvā tu vaidehī parikramya hutāśanam| viveśa jvalanaṃ dīptaṃ niḥśaṅkenāntarātmanā||

Saying this and going round the fire, Vaidehi, with undaunted heart, entered the flaming fire.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

जनश्च सुमहांस्तत्र बालवृद्धसमाकुलः। ददर्श मैथिली दीप्तां प्रविशन्तीं हुताशनम्॥

janaśca sumahāṃstatra bālavṛddhasamākulaḥ| dadarśa maithilī dīptāṃ praviśantīṃ hutāśanam||

The great assembly there, young and old, overwhelmed with grief, saw Maithili enter the flaming fire.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

सा तप्तनवहेमाभा तप्तकांचनभूषणा। पपात ज्वलनं दीप्तं सर्वलोकस्य संनिधौ॥ ददृशुस्तां विशालाक्षीं पतन्ती हव्यवाहनम्। सीतां सर्वाणि रूपाणि रुकमवेदिनिभां तदा॥

sā taptanavahemābhā taptakāṃcanabhūṣaṇā| papāta jvalanaṃ dīptaṃ sarvalokasya saṃnidhau|| dadṛśustāṃ viśālākṣīṃ patantī havyavāhanam| sītāṃ sarvāṇi rūpāṇi rukamavedinibhāṃ tadā||

And (Sītā) resembling the burning gold entered the flaming fire in the presence of all people. All beheld Sita, having expansive eyes, enter fire like to a golden altar.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

ददृशुस्तां महाभागां प्रविशन्तीं हुताशनम्। ऋषयो देवगन्धर्वा यज्ञे पूर्णाहुतीमिव ॥

dadṛśustāṃ mahābhāgāṃ praviśantīṃ hutāśanam| ṛṣayo devagandharvā yajñe pūrṇāhutīmiva ||

The ascetics, celestials and Gandharvas saw that great damsel enter fire like to a full oblation in the sacrifice.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)

प्रचुक्रुशुः स्त्रियः सर्वास्तां दृष्ट्वा हव्यवाहने। पतन्तीं संस्कृतां मन्त्रैर्वसोर्धारामिवाध्वरे॥

pracukruśuḥ striyaḥ sarvāstāṃ dṛṣṭvā havyavāhane| patantīṃ saṃskṛtāṃ mantrairvasordhārāmivādhvare||

Beholding her fallen into the fire like to Vasudhārā, sanctified by Mantras in a sacrifice, all the females began to weep.

M.N. Dutt (1891–94, public domain)