ततो द्यां पृथिवीं चैव वीक्षमाणा वनौकसः। ददृशुः संततौ बाणैर्धातरौ रामलक्ष्मणौ॥
tato dyāṃ pṛthivīṃ caiva vīkṣamāṇā vanaukasaḥ| dadṛśuḥ saṃtatau bāṇairdhātarau rāmalakṣmaṇau||
The rangers of woods, gazing at the earth and the sky, at length cast their eyes on the brothersRāma and Lakşmaņa covered all over with arrows. And after that Rākşasa had gone away having performed his work, like the God* going away, after having showered, there came to that place Vibhīşaņa with sugrīva. *Indra.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
वृष्ट्वेवोपरते देवे कृतकर्मणि राक्षसे। आजगामाथ तं देशं ससुग्रीवो विभीषणः॥ नीलश्च द्विविदो मैन्दः सुषेणः कुमुदोऽङ्गदः। तूर्णं हनुमता सार्धमन्वशोचन्त राघवौ॥
vṛṣṭvevoparate deve kṛtakarmaṇi rākṣase| ājagāmātha taṃ deśaṃ sasugrīvo vibhīṣaṇaḥ|| nīlaśca dvivido maindaḥ suṣeṇaḥ kumudo'ṅgadaḥ| tūrṇaṃ hanumatā sārdhamanvaśocanta rāghavau||
And mourning Raghu's sons, there also came in all haste Nila and Dvivida and Mainda and Sușeņa and Kumuda and Angada in company with Hanuman.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
अचेष्टौ मन्दनिःश्वासौ शोणितेन परिप्लुतौ। शरजालाचितौ स्तब्धौ शयानौ शरतल्पगौ॥
aceṣṭau mandaniḥśvāsau śoṇitena pariplutau| śarajālācitau stabdhau śayānau śaratalpagau||
And moveless; breathing covered with bloodpierced all over with net-works of shafts; dumb; they* were lying on the field. *Rama and Laksmana.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
निःश्वसन्तौ यथा सौ निश्चेष्टौ दीनविक्रमौ। रुधिरस्रावदिग्धाङ्गौ तपनीयाविव ध्वजौ॥
niḥśvasantau yathā sau niśceṣṭau dīnavikramau| rudhirasrāvadigdhāṅgau tapanīyāviva dhvajau||
They were sighing like serpents; and were inert; and deprived of prowess; and washed in blood; and looking like to golden standards.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तौ वीरशयने वीरौ शयानौ मन्दचेष्टितौ। यूथपैः स्वैः परिवृतौ वाष्पव्याकुललोचनैः॥
tau vīraśayane vīrau śayānau mandaceṣṭitau| yūthapaiḥ svaiḥ parivṛtau vāṣpavyākulalocanaiḥ||
And as they lay moveless, as become heroes, the leaders of monkeys environed them with tear-charged eyes.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
राघवौ पतितौ दृष्ट्वा शरजालसमन्वितौ। बभूवुर्व्यथिताः सर्वे वानराः सविभीषणाः।७॥
rāghavau patitau dṛṣṭvā śarajālasamanvitau| babhūvurvyathitāḥ sarve vānarāḥ savibhīṣaṇāḥ|7||
Seeing the sons of Raghu lying, covered with showers of shafts, the monkeys, with Vibhisana, were pained (exceedingly).
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
अन्तरिक्षं निरीक्षन्तो दिशः सर्वाश्च वानराः। न चैनं मायया छनं ददृशू रावणिं रणे॥
antarikṣaṃ nirīkṣanto diśaḥ sarvāśca vānarāḥ| na cainaṃ māyayā chanaṃ dadṛśū rāvaṇiṃ raṇe||
The monkeys, Surveying the sky as well as all directions, could not see Rāvana's son in battle enveloped with illusion.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तं तु मायाप्रतिच्छन्नं माययैव बिभीषणः। वीक्षमाणो ददर्शाग्रे भ्रातुः पुत्रमवस्थितम्।। तमप्रतिमकर्माणमप्रतिद्वन्द्वमाहवे॥ ददर्शान्तर्हितं वीरं वरदानाद्विभीषणः। तेजसा यशसा चैव विक्रमेण च संयुतः॥
taṃ tu māyāpraticchannaṃ māyayaiva bibhīṣaṇaḥ| vīkṣamāṇo dadarśāgre bhrātuḥ putramavasthitam|| tamapratimakarmāṇamapratidvandvamāhave|| dadarśāntarhitaṃ vīraṃ varadānādvibhīṣaṇaḥ| tejasā yaśasā caiva vikrameṇa ca saṃyutaḥ||
Then Vibhīşaņa by means of illusion saw his brother's son staying before, hidden by illusion. And Vibhīşaņa saw that hero of incomparable deeds, who had no compeer in the field and who had energy, fame and prowess-as he remained invisible in consequence of the boon received from Brahma.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
इन्द्रजित्त्वात्मनः कर्म तौ शयानौ समीक्ष्य च। उवाच परमप्रीतो हर्षयन्सर्वराक्षसान्॥
indrajittvātmanaḥ karma tau śayānau samīkṣya ca| uvāca paramaprīto harṣayansarvarākṣasān||
And Indrajit, seeing his own feat and them lying at length, spoke in excess of joy, gladdening all the Rākşasas.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
दूषणस्य च हन्तारौ खरस्य च महाबलौ। सादितौ मामकैर्बाणैतिरौ रामलक्ष्मणौ॥
dūṣaṇasya ca hantārau kharasya ca mahābalau| sāditau māmakairbāṇaitirau rāmalakṣmaṇau||
The brothers-Rāma and Lakşmaņa, possessed of great strength, who had slain Khara and Dūşaņa, are themselves slain with my shafts.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
नेमौ मोक्षयितुं शक्यावेतस्मादिषुबन्धनात्। सर्वैरपि समागम्य सर्षिसङ्घः सुरासुरैः॥
nemau mokṣayituṃ śakyāvetasmādiṣubandhanāt| sarvairapi samāgamya sarṣisaṅghaḥ surāsuraiḥ||
All the celestials and Asuras assembled together with the saints, are incompetent to emancipate these from the fetters of my shafts.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
यत्कृते चिन्तयानस्य शोकार्तस्य पितुर्मम। अस्पृष्ट्वा शयनं गात्रैस्त्रियामा याति शर्वरी॥ कृत्स्नेयं यत्कृते लङ्का नदी वर्षास्विवाकुला। सोऽयं मूलहरोऽ नर्थः सर्वेषां शमितो मया॥
yatkṛte cintayānasya śokārtasya piturmama| aspṛṣṭvā śayanaṃ gātraistriyāmā yāti śarvarī|| kṛtsneyaṃ yatkṛte laṅkā nadī varṣāsvivākulā| so'yaṃ mūlaharo' narthaḥ sarveṣāṃ śamito mayā||
He for whom my father was exercise with anxiety and tormented by grief, for whom my sire used to spend nights without pressing his bed, for whom this entire Lankā had resembled a river turbulent in the rainy reason, that same evil sticking by the root of all, has been dispensed his quietus by me.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
रामस्य लक्ष्मणस्यैव सर्वेषां च वनौकसाम्। विक्रमा निष्फलाः सर्वे यथा शरदि तोयदाः॥
rāmasya lakṣmaṇasyaiva sarveṣāṃ ca vanaukasām| vikramā niṣphalāḥ sarve yathā śaradi toyadāḥ||
And like clouds of autumn, the prowess of Råma and Laksmana as well as that of all the rangers of the woods, has been rendered useless.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवमुक्त्वा तु तान्सरािक्षसान्परिपश्यतः। यूथपानपि तान्सांस्ताडयत्स च रावणिः॥ नीलं नवभिराहत्य मैन्दं सद्विविदं तथा। त्रिभिस्त्रिभिरमित्रघ्नस्तताप परमेषुभिः॥
evamuktvā tu tānsarāikṣasānparipaśyataḥ| yūthapānapi tānsāṃstāḍayatsa ca rāvaṇiḥ|| nīlaṃ navabhirāhatya maindaṃ sadvividaṃ tathā| tribhistribhiramitraghnastatāpa parameṣubhiḥ||
Saying this in the presence of all the Raksasas, Ravana's son-destroyer of foesfencing the monkey-leaders, hit Nila with nine arrows, and hurt Mainda and Dvivida each with three powerful shafts.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
जाम्बवन्तं महेष्वासो विद्ध्वा बाणेन वक्षसि । हनूमतो वेगवतो विससर्ज शरान्दश॥
jāmbavantaṃ maheṣvāso viddhvā bāṇena vakṣasi | hanūmato vegavato visasarja śarāndaśa||
And piercing Jāmbavān with an arrow in the chest, that mighty bowman discharged ten at Hanumān.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
गवाक्षं शरभं चैव तावप्यमितविक्रमौ। द्वाभ्यां द्वाभ्यां महावेगो विव्याध युधि रावणिः।।२०
gavākṣaṃ śarabhaṃ caiva tāvapyamitavikramau| dvābhyāṃ dvābhyāṃ mahāvego vivyādha yudhi rāvaṇiḥ||20
And ravana's son possessed of exceeding impetuosity, pierced in the conflict with two shafts each Gavākşa and Śarabha of immeasurable vigour.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
गोलाङ्गुलेश्वरं चैव वालिपुत्रमथाङ्गदम्। विव्याध बहुभिर्बाणैस्त्वरमाणोऽथ रावणिः॥
golāṅguleśvaraṃ caiva vāliputramathāṅgadam| vivyādha bahubhirbāṇaistvaramāṇo'tha rāvaṇiḥ||
And Rāvana's son, summoning celerity, pierced the king of Golangulas and Vāli's son, Angada, with innumerable arrows.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तान्वानरवरान्भित्त्वा शरैरग्निशिखोपमैः। ननाद बलवांस्तत्र महासत्त्वः स रावणिः॥
tānvānaravarānbhittvā śarairagniśikhopamaiḥ| nanāda balavāṃstatra mahāsattvaḥ sa rāvaṇiḥ||
The powerful son of Rāvana, endowed with might, piercing the foremost monkeys with shafts resembling tongues of flames, set up shouts in the field of battle.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तानर्दयित्वा बाणौषैत्रासयित्वा च वानरान्। प्रजहास महाबाहुर्वचनं चेदमब्रवीत्॥
tānardayitvā bāṇauṣaitrāsayitvā ca vānarān| prajahāsa mahābāhurvacanaṃ cedamabravīt||
And tormenting the monkeys with volleys of shafts and striking terror into them, that mightyarmed one. bursting out into a laugh, said.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
शरबन्धेन घोरेण मया बद्धौ चमूमुखे। सहितौ भ्रातरावेतौ निशामयत राक्षसाः॥
śarabandhena ghoreṇa mayā baddhau camūmukhe| sahitau bhrātarāvetau niśāmayata rākṣasāḥ||
“Let the Raksasas behold these brothers lying fast bound with dreadful arrows in front of the forces."
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवमुक्तास्तु ते सर्वे राक्षसाः कूटयोधिनः। परं विस्मयमापन्नाः कर्मणा तेन हर्षिताः॥ विनेदुश्च महानादान्सर्वे ते जलदोपमाः। हतो राम इति ज्ञात्वा रावणिं समपूजयन्॥
evamuktāstu te sarve rākṣasāḥ kūṭayodhinaḥ| paraṃ vismayamāpannāḥ karmaṇā tena harṣitāḥ|| vineduśca mahānādānsarve te jaladopamāḥ| hato rāma iti jñātvā rāvaṇiṃ samapūjayan||
Thus addressed, those Rākşasas-wily warriors all-resembling masses of clouds, witnessing that deed (of Indrajit), struck with wonder and rejoicing (greatly), set up tremendous roars. And thinking that Rāma was slain, they honoured Ravana's son.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
निष्पन्दौ तु तदा दृष्ट्वा भ्रातरौ रामलक्ष्मणौ। वसुधायां निरुच्छ्वासौ हतावित्यन्वमन्यत ॥
niṣpandau tu tadā dṛṣṭvā bhrātarau rāmalakṣmaṇau| vasudhāyāṃ nirucchvāsau hatāvityanvamanyata ||
Seeing the brothers-Rāma and Laksmanamotionless, and lying inert on the ground, they took them for slain.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
हर्षेण तु समाविष्ट इन्द्रजित्समितिंजयः। प्रविवेश पुरीं लङ्कां हर्षयन्सर्वनैर्ऋतान् ॥
harṣeṇa tu samāviṣṭa indrajitsamitiṃjayaḥ| praviveśa purīṃ laṅkāṃ harṣayansarvanairṛtān ||
And, experiencing excess of joy, Indrajitconquerer in conflict-entered the city of Lankā, rejoicing all the Nairtas.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
रामलक्ष्मणयोर्दृष्ट्वा शरीरे सायकैश्चिते। सर्वाणि चाङ्गोपाङ्गानि सुग्रीवं भयमाविशत्॥
rāmalakṣmaṇayordṛṣṭvā śarīre sāyakaiścite| sarvāṇi cāṅgopāṅgāni sugrīvaṃ bhayamāviśat||
Seeing the bodies as well as the limbs of Rāma and Lakşmana, covered entirely with arrows, fear took possession of Sugriva.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तमुवाच परित्रस्तं वानरेन्द्र विभीषणः। सवाष्पवदनं दीनं क्रोधव्याकुललोचनम्। अलं त्रासेन सुग्रीव वाष्पवेगो निगृह्यताम्॥
tamuvāca paritrastaṃ vānarendra vibhīṣaṇaḥ| savāṣpavadanaṃ dīnaṃ krodhavyākulalocanam| alaṃ trāsena sugrīva vāṣpavego nigṛhyatām||
Thereat Vibhīşaņa said to that lord of monkeys, staying in woe-begone guise, with a tearful countenance, and his eyes wild with wrath, "Do not give way to fear, O Sugriva. Restrain your rising tears!
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवं प्रायाणि युद्धानि विजयो नास्ति नैष्ठिकः। सभाग्यशेषतास्माकं यदि वीर भविष्यति॥ मोहमेतौ प्रहास्येते महात्मानौ महाबलौ। पर्यवस्थापयात्मानमनाथं मां च वानर।। सत्यधर्माभिरक्तानां नास्ति मृत्युकृतं भयम्॥
evaṃ prāyāṇi yuddhāni vijayo nāsti naiṣṭhikaḥ| sabhāgyaśeṣatāsmākaṃ yadi vīra bhaviṣyati|| mohametau prahāsyete mahātmānau mahābalau| paryavasthāpayātmānamanāthaṃ māṃ ca vānara|| satyadharmābhiraktānāṃ nāsti mṛtyukṛtaṃ bhayam||
This is the way of warfare: victory is not (always) sure But, O hero, If Fortune ultimately smile upon us, this stupor shall go off from these high-souled and exceedingly powerful ones. therefore, O monkey, do you cheer me, who am forlorn.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवमुक्त्वा ततस्तस्य जलक्लिन्नेन पाणिना। सुग्रीवस्य शुभे नेत्रे प्रममार्ज विभीषणः॥
evamuktvā tatastasya jalaklinnena pāṇinā| sugrīvasya śubhe netre pramamārja vibhīṣaṇaḥ||
Saying this, with hand Vibhīşaņa washed Sugriva's graceful eyes with water.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
ततः सलिलमादाय विद्यया परिजप्य च। सुग्रीवनेत्रे धर्मात्मा प्रममार्ज विभीषणः॥
tataḥ salilamādāya vidyayā parijapya ca| sugrīvanetre dharmātmā pramamārja vibhīṣaṇaḥ||
And taking water, the righteous Vibhīşaņa by means of his knowledge, washed Sugrīva's eyed there with.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
विमृज्य वदनं तस्य कपिराजस्य धीमतः। अब्रवीत्कालसंप्राप्तमसंभ्रान्तमिदं वचः॥
vimṛjya vadanaṃ tasya kapirājasya dhīmataḥ| abravītkālasaṃprāptamasaṃbhrāntamidaṃ vacaḥ||
And washing the face of the intelligent monkey-monarch, Vibhisana spoke these words, seasonable and sedate.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
न काल: कपिराजेन्द्र वैकलव्यमवलम्बितुम्। अतिस्नेहोऽपि कालेऽसिमान्मरणायोपकल्पते॥
na kāla: kapirājendra vaikalavyamavalambitum| atisneho'pi kāle'simānmaraṇāyopakalpate||
O foremost of monkey-kings, this is no time for being overcome with stupor. At this hour, even immoderate affection may lead destruction.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तस्मादुत्सृज्य वैक्लव्यं सर्वकार्यविनाशनम्। हितं रामपुरोगाणां सैन्यानामनुचिन्तय॥
tasmādutsṛjya vaiklavyaṃ sarvakāryavināśanam| hitaṃ rāmapurogāṇāṃ sainyānāmanucintaya||
Therefore, casting off stupor, which tends to mar all work, do you bethink you how you may serve this army headed by Rāma.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
अथ वा रक्ष्यतां रामो यावत्संज्ञाविपर्ययः। लब्धसंज्ञौ हि काकुत्स्थौ भयं नौ व्यपनेष्यतः॥
atha vā rakṣyatāṃ rāmo yāvatsaṃjñāviparyayaḥ| labdhasaṃjñau hi kākutsthau bhayaṃ nau vyapaneṣyataḥ||
Or do you protect Rāma so long as he does not regain consciousness; and when the Kākutsthas shall have regained consciousness, all our apprehension shall vanish.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
नैतत्किंचन रामस्य न च रामो मुमूर्षति। नोन हास्यते लक्ष्मीर्दुर्लभा या गतायुषाम्॥
naitatkiṃcana rāmasya na ca rāmo mumūrṣati| nona hāsyate lakṣmīrdurlabhā yā gatāyuṣām||
This is nothing to Rāma is not dying. And Lakşmi* who is incapable of being attained by those that are doomed, shall not forsake this one. *The goddess of prosperity. to
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तस्मादाश्वासयात्मानं बलं चाश्वासय स्वकम्। यावत्सैन्यानि सर्वाणि पुनः संस्थापयाम्यहम्॥
tasmādāśvāsayātmānaṃ balaṃ cāśvāsaya svakam| yāvatsainyāni sarvāṇi punaḥ saṃsthāpayāmyaham||
Therefore do you comfort yourself, do you also cheer up your own forces, while I am engaged in composing all the troops.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एते हि फुल्लनयनास्त्रासादागतसाध्वसाः। कर्णे कर्णे प्रकथिता हरयो हरिसत्तम॥
ete hi phullanayanāstrāsādāgatasādhvasāḥ| karṇe karṇe prakathitā harayo harisattama||
O best of monkeys, these with distended eyes, come under the governance of terror, are, stricken with panic, whispering into each other's ears.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
मां तु दृष्ट्वा प्रधावन्तमनीकं संप्रहर्षितम्। त्यजन्तु हरयस्त्रासं भुक्तपूर्वामिव स्रजम्॥
māṃ tu dṛṣṭvā pradhāvantamanīkaṃ saṃpraharṣitam| tyajantu harayastrāsaṃ bhuktapūrvāmiva srajam||
But seeing me, let the forces rushing about, cheered up, as well as the monkeys, cast off all fear, like a wreath that has been used before.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
समाश्वास्य तु सुग्रीवं राक्षसेन्द्रो विभीषणः। विद्रुतं वानरानीकं तत्समाश्वासयत्पुनः॥
samāśvāsya tu sugrīvaṃ rākṣasendro vibhīṣaṇaḥ| vidrutaṃ vānarānīkaṃ tatsamāśvāsayatpunaḥ||
Thus comforting Sugriva, Vibhisana-lord of Rākṣasas-again instilled spirits into the flying forces of monkeys.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
इन्द्रजित्तु महामायः सर्वसैन्यसमावृतः। विवेश नगरी लङ्कां पितरं चाभ्युपागमत्॥
indrajittu mahāmāyaḥ sarvasainyasamāvṛtaḥ| viveśa nagarī laṅkāṃ pitaraṃ cābhyupāgamat||
And Indrajit, worker of mighty illusionsaccompanied by his troops, entered the city of Larkā and presented himself before his father.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तत्र रावणमासाद्य अभिवाद्य कृताञ्जलिः। आचचक्षे प्रियं पित्रे निहतौ रामलक्ष्मणौ॥
tatra rāvaṇamāsādya abhivādya kṛtāñjaliḥ| ācacakṣe priyaṃ pitre nihatau rāmalakṣmaṇau||
And approaching Rāvana and saluting him with joined hands, he informed his sire of the welcome tidings that Răma and Lakṣmaṇa had been slain.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
उत्पपात ततो हृष्टः पुत्रं च परिषस्वजे। रावणो रक्षसां मध्ये श्रुत्वा शत्रूनिपातितौ ॥
utpapāta tato hṛṣṭaḥ putraṃ ca pariṣasvaje| rāvaṇo rakṣasāṃ madhye śrutvā śatrūnipātitau ||
And hearing that his foe had fallen, Rāvana springing up in the midst of the Rākşasas, With great joy embraced his son.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
उपाघ्राय च तं मूर्ध्नि पप्रच्छ प्रीतमानसः। पृच्छते च यथावृत्तं पित्रे तस्मै न्यवेदयत्। यथा तौ शरबन्धेन निश्चेष्टौ निष्प्रभौ कृतौ॥
upāghrāya ca taṃ mūrdhni papraccha prītamānasaḥ| pṛcchate ca yathāvṛttaṃ pitre tasmai nyavedayat| yathā tau śarabandhena niśceṣṭau niṣprabhau kṛtau||
And scenting the crown of his head, (Rāvana) with a delighted heart, asked (Indrajit as to all that had taken place). And on being asked, he (Indrajit) truly related to his sire how (Rāma and Lakşmaņa) had been rendered senseless and lack-Lustre by being fastened with shafts.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
स हर्षवेगानुगतान्तरात्मा श्रुत्वा गिरं तस्य महारथस्य जहौ ज्वरं दाशरथेः समुत्थं प्रहृष्टवाचाभिननन्द पुत्रम्।।
sa harṣavegānugatāntarātmā śrutvā giraṃ tasya mahārathasya jahau jvaraṃ dāśaratheḥ samutthaṃ prahṛṣṭavācābhinananda putram||
Thereat, with rapture surcharging his inmost soul, Rāvana, hearing the speech of the mighty car warrior, banished his fear of Dasaratha's son, and rising up, honoured his son with glad words. that had taken place). And on being asked, he (Indrajit) truly related to his sire how (Rāma and Lakşmaņa) had been rendered senseless and lack-Lustre by being fastened with shafts.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
स हर्षवेगानुगतान्तरात्मा श्रुत्वा गिरं तस्य महारथस्य जहौ ज्वरं दाशरथेः समुत्थं प्रहृष्टवाचाभिननन्द पुत्रम्।।
sa harṣavegānugatāntarātmā śrutvā giraṃ tasya mahārathasya jahau jvaraṃ dāśaratheḥ samutthaṃ prahṛṣṭavācābhinananda putram||
Thereat, with rapture surcharging his inmost soul, Rāvana, hearing the speech of the mighty car warrior, banished his fear of Dasaratha's son, and rising up, honoured his son with glad words.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)