तत्तु माल्यवतो वाक्यं हितमुक्तं दशाननः। न मर्षयति दुष्टात्मा कालस्य वशमागतः॥
tattu mālyavato vākyaṃ hitamuktaṃ daśānanaḥ| na marṣayati duṣṭātmā kālasya vaśamāgataḥ||
The Ten-necked one, come under the control of Time, did not brook the beneficial speech, spoken by Mālyavān.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
स बद्ध्वाभ्रुकुटिं वक्त्रे क्रोधस्य वशमागतः। अमर्षात्परिवृत्ताक्षो माल्यवन्तमथाब्रवीत्॥
sa baddhvābhrukuṭiṃ vaktre krodhasya vaśamāgataḥ| amarṣātparivṛttākṣo mālyavantamathābravīt||
Contracting his face into a frown, he, coming under the masterdom of passion, with his eyes rolling in wrath, addressed Mayavān, saying.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
हितबुद्ध्या यदहितं वचः परुषमुच्यते। परपक्षं प्रविश्यैव नैतच्छ्रोक्षगतं मम॥
hitabuddhyā yadahitaṃ vacaḥ paruṣamucyate| parapakṣaṃ praviśyaiva naitacchrokṣagataṃ mama||
The words which, deeming the strength of the enemy as superior, you have harshly spoken, considering it as beneficial, had never before entered my ears.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
मानुषं कृषणं राममेकं शाखामृगाश्रयम्। समर्थ मन्यसे केन त्यक्तं पित्रा वनाश्रयम्।४।।
mānuṣaṃ kṛṣaṇaṃ rāmamekaṃ śākhāmṛgāśrayam| samartha manyase kena tyaktaṃ pitrā vanāśrayam|4||
A (mere) man, and feeble, and alone, and having monkeys for his support, why do you deem Rāma, who has (further) been cast off by his sire, and has in consequence taken refuge in the woods, as competent (to cope with me)?
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
रक्षसामीश्वरं मां च देवानां च भयंकरम्। हीनं मां मन्यसे केन अहीनं सर्वविक्रमैः॥
rakṣasāmīśvaraṃ māṃ ca devānāṃ ca bhayaṃkaram| hīnaṃ māṃ manyase kena ahīnaṃ sarvavikramaiḥ||
Why do you consider me, who am the lord of the Räksasa, and feared even by the immortals, as weak and reft of all power?
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
वीरद्वेषेण वा शङ्के पक्षपातेन वा रिपोः। त्वयाहं परुषाण्युक्तो मम प्रोत्साहनेन वा॥
vīradveṣeṇa vā śaṅke pakṣapātena vā ripoḥ| tvayāhaṃ paruṣāṇyukto mama protsāhanena vā||
You, I suspect, speak (thus) roughly either from jealousy of my heroism, or for inciting me.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
प्रभवन्तं पदस्थं हि परुषं कोऽभिभाषते। पण्डितः शास्त्रतत्त्वज्ञो विना प्रोत्साहनेन वा॥
prabhavantaṃ padasthaṃ hi paruṣaṃ ko'bhibhāṣate| paṇḍitaḥ śāstratattvajño vinā protsāhanena vā||
Who that is wise and learned, ever address him roughly that is at once puissant and of (high) station, if not to spur him on?
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
आनीय च वनात्सीतां पद्महीनामिव श्रियम्। किमर्थं प्रतिदास्यामि राघवस्य भयादहम्।।
ānīya ca vanātsītāṃ padmahīnāmiva śriyam| kimarthaṃ pratidāsyāmi rāghavasya bhayādaham||
Why, having brought Sītā like a Sri shorn of her lotus, shall I give her up, from fear of Rāghava?
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
वृत्तं वानरकोटीभिः ससुग्रीवं सलक्ष्मणम्। पश्य कैश्चिदहोभिश्च राघवं निहतं मया॥
vṛttaṃ vānarakoṭībhiḥ sasugrīvaṃ salakṣmaṇam| paśya kaiścidahobhiśca rāghavaṃ nihataṃ mayā||
Behold Rāghava, environed by Koțis of monkeys, with Sugrīva and Lakşmaņa, slain on of these days!
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
द्वन्द्वे यस्य न तिष्ठन्ति दैवतान्यपि संयुगे। स कस्माद्रावणो युद्धे भयमाहारयिष्यति॥
dvandve yasya na tiṣṭhanti daivatānyapi saṃyuge| sa kasmādrāvaṇo yuddhe bhayamāhārayiṣyati||
He before whom even the gods cannot stay in the battle field, how can that Råvaņa ever come by fear?
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
द्विधा भज्येयमप्येवं न नमेयं तु कस्यचित्। एव मे सहजो दोषः स्वभावो दुरतिक्रमः॥
dvidhā bhajyeyamapyevaṃ na nameyaṃ tu kasyacit| eva me sahajo doṣaḥ svabhāvo duratikramaḥ||
Better that I should be riven in twain, but bend I never will. This is my native fault; and nature is incapable of being overcome.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
यदि तावत्समुद्रे तु सेतुर्बद्धो यदृच्छया। रामेण विस्मयः कोऽत्र येन ते भयमागतम्॥
yadi tāvatsamudre tu seturbaddho yadṛcchayā| rāmeṇa vismayaḥ ko'tra yena te bhayamāgatam||
If Rāma bath at his pleasure constructed a bridge over the ocean, what is the wonder in this that you have conceived such a fear?
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
स तु तीत्वर्णिवं रामः सह वानरसेनया। प्रतिजानामि ते सत्यं न जीवन्प्रतियास्यति ॥
sa tu tītvarṇivaṃ rāmaḥ saha vānarasenayā| pratijānāmi te satyaṃ na jīvanpratiyāsyati ||
And although Rāma has crossed the ocean along with the monkey-army, yet I swear to you truly, living, he shall not back hence.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवं ब्रुवाणं संरब्धं रुष्टं विज्ञाय रावणम्। वीडितो माल्यवान्वाक्यं नोत्तरं प्रत्यपद्यत॥
evaṃ bruvāṇaṃ saṃrabdhaṃ ruṣṭaṃ vijñāya rāvaṇam| vīḍito mālyavānvākyaṃ nottaraṃ pratyapadyata||
When Ravana, wrought up with passion, had spoken thus, Malyavan, knowing him wroth, did not return a reply.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
जयाशिषा तु राजानं वर्धयित्वा यथोचितम्। माल्यवानभ्यनुज्ञातो जगाम स्वं निवेशनम्॥
jayāśiṣā tu rājānaṃ vardhayitvā yathocitam| mālyavānabhyanujñāto jagāma svaṃ niveśanam||
And, duly tendering blessings to the king, Mālyavān, taking his permission, went to his own abode.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
रावणस्तु सहामात्यो मन्त्रयित्वा विमृश्य च। लङ्कायास्तु तदा गुप्तिं कारयामास राक्षसः॥
rāvaṇastu sahāmātyo mantrayitvā vimṛśya ca| laṅkāyāstu tadā guptiṃ kārayāmāsa rākṣasaḥ||
The Räkşasa, Rāvaņa, along with his courtiers, having consulted together as to what was fit to be done, set about the defence of Lankā.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
व्यादिदेश च पूर्वस्यां प्रहस्तं द्वारि राक्षसम्। दक्षिणस्यां महावीयौँ महापार्श्वमहोदरौ॥ पश्चिमायामथ द्वारि पुत्रमिन्द्रजितं तदा। व्यादिदेश महामायं राक्षसैर्बहुभिर्वृतम्॥
vyādideśa ca pūrvasyāṃ prahastaṃ dvāri rākṣasam| dakṣiṇasyāṃ mahāvīyau~ mahāpārśvamahodarau|| paścimāyāmatha dvāri putramindrajitaṃ tadā| vyādideśa mahāmāyaṃ rākṣasairbahubhirvṛtam||
He commanded the Raksasa Prahasta (to guard) the Eastern gate; and the exceedingly powerful Mahaparsva and Mahodara (to guard) the Southern gate; and he ordered his son Indrajit, possessing mighty powers of illusion, girt by innumerable Räkșasas, to guard the Western gate.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
उत्तरस्यां पुरद्वारि व्यादिश्य शुकसारणौ। स्वयं तत्र गमिष्यामि मन्त्रिणस्तानुवाच ह॥
uttarasyāṃ puradvāri vyādiśya śukasāraṇau| svayaṃ tatra gamiṣyāmi mantriṇastānuvāca ha||
He commanded Suka and Sārana to defend the Northern gate. But he said to the counsellors, I will myself go thither.* *i.e. to defend the Northerm gate.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
राक्षसं तु विरूपाक्षं महावीर्यपराक्रमम्। मध्यमेऽस्थापयद्गुल्मे बहुभिः सह राक्षसैः॥
rākṣasaṃ tu virūpākṣaṃ mahāvīryaparākramam| madhyame'sthāpayadgulme bahubhiḥ saha rākṣasaiḥ||
And he posted in the middle in the garrison the Raksasa, Virupaksa, endowed with exceeding prowess and energy, backed by countless rākşasas.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवं विधानं लङ्कायां कृत्वा राक्षसपुंगवः। कृतकृत्यमिवात्मानं मन्यते कालचोदितः॥
evaṃ vidhānaṃ laṅkāyāṃ kṛtvā rākṣasapuṃgavaḥ| kṛtakṛtyamivātmānaṃ manyate kālacoditaḥ||
Having taken these measures in Lankā, the raksasa-chief, urged by Fate, deemed himself as having achieved success.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
विसर्जयामास ततः म मन्त्रिणो विधानमाज्ञाप्य पुष्कलम्। जयाशिषा मन्त्रिगणेन पूजितो विवेश सोऽन्तःपुरमृद्धिमन्महत्॥
visarjayāmāsa tataḥ ma mantriṇo vidhānamājñāpya puṣkalam| jayāśiṣā mantrigaṇena pūjito viveśa so'ntaḥpuramṛddhimanmahat||
Having thus completely provided for the defence of the city, he dismissed the ministers; and, honoured by the counsellors with blessings of victory, (then) entered his magnificent and splendid inner apartment.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)