एवं ब्रुवति रामे तु लक्ष्मणः परवीरहा। प्रत्युवाच महात्मानं ज्वलन्तमिव तेजसा ॥
evaṃ bruvati rāme tu lakṣmaṇaḥ paravīrahā| pratyuvāca mahātmānaṃ jvalantamiva tejasā ||
Rama having said this, Laksmana, the slayer of enemies, burning in his native effulgence, said.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
महदद्भुतमाश्चर्य विदेहस्य पुरातनम्। निर्वृत्तं राजशार्दूल वसिष्ठस्य मुनेश्च ह॥
mahadadbhutamāścarya videhasya purātanam| nirvṛttaṃ rājaśārdūla vasiṣṭhasya muneśca ha||
O foremost of kings, this ancient account of the ascetic Vasiştha and the king Nimi is highly surprising and wonderful.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
निमिस्तु क्षत्रियः शूरो विशेषेण च दीक्षितः। न क्षमं कृतवानराजा वसिष्ठस्य महात्मनः॥
nimistu kṣatriyaḥ śūro viśeṣeṇa ca dīkṣitaḥ| na kṣamaṃ kṛtavānarājā vasiṣṭhasya mahātmanaḥ||
But Nimi is a Ksatriya king and a hero besides although initiated he did not forgive the highsouled Vasiştha.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवमुक्तस्तु तेनायं रामः क्षत्रियपुङ्गवः। उवाच लक्ष्मणं वाक्यं सर्वशास्त्रविशारदम्॥
evamuktastu tenāyaṃ rāmaḥ kṣatriyapuṅgavaḥ| uvāca lakṣmaṇaṃ vākyaṃ sarvaśāstraviśāradam||
Being thus accosted Rāma, the Kșatriya-chief, said to the effulgent Lakşmaņa conversant with all Sastras.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
रामो रमयतां श्रेष्ठो भ्रातरं दीप्ततेजसम्। न सर्वत्र क्षमा वीर पुरुषेषु प्रदृश्यते॥ सौमित्रे दुःसरो रोषो यथा क्षान्तो ययातिना। सत्त्वानुगं पुरस्कृत्य तन्निबोध समाहितः॥
rāmo ramayatāṃ śreṣṭho bhrātaraṃ dīptatejasam| na sarvatra kṣamā vīra puruṣeṣu pradṛśyate|| saumitre duḥsaro roṣo yathā kṣānto yayātinā| sattvānugaṃ puraskṛtya tannibodha samāhitaḥ||
O hero, forgiveness is not to be seen in all men. O Saumitri, do you hear attentively, the unbearable anger which was you hear attentively, the unbearable anger which was forgiven by the king Yayāti resorting to the quality of goodness.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
नहुषस्य सुतो राजा ययातिः पौरवर्धनः। तस्य भार्याद्वयं सौम्य रूपेणाप्रतिमं भुवि॥ एका तु तस्य राजर्षेरनाहुषस्य पुरस्कृता। शर्मिष्ठा नाम दैतेयी दुहिता वृषपर्वणः॥
nahuṣasya suto rājā yayātiḥ pauravardhanaḥ| tasya bhāryādvayaṃ saumya rūpeṇāpratimaṃ bhuvi|| ekā tu tasya rājarṣeranāhuṣasya puraskṛtā| śarmiṣṭhā nāma daiteyī duhitā vṛṣaparvaṇaḥ||
Yayāti, the enhancer of the prosperity of cities, was the son of Nahusa. He had two beautiful wives, one of whom was Sarmistha, grand daughter of Aditi, the daughter of Vrsaparvan.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
अन्या तूशनसः पत्नी ययातेः पुरुषर्षभ। न तु सा दयिता राज्ञो देवयानी सुमध्यमा।९।। तयोः पुत्रौ तु संभूतौ रूपवन्तौ समाहितौ। शर्मिष्ठाजनयत्पूरुं देवयानी यदुं तदा॥
anyā tūśanasaḥ patnī yayāteḥ puruṣarṣabha| na tu sā dayitā rājño devayānī sumadhyamā|9|| tayoḥ putrau tu saṃbhūtau rūpavantau samāhitau| śarmiṣṭhājanayatpūruṃ devayānī yaduṃ tadā||
She was the more beloved of the two; his other spouse was Devayāni, grand daughter of Ušanas. She was not liked by her husband. Both of them gave birth to a son each and both the sons were beautiful and attentive. Puru was born of Śarmisthā and Yadu of Devayāni.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
पूरुस्तु दयितो राज्ञो गुणैर्मातृकृतेन च। ततो दुःखसमाविष्टो यदुर्मातरमब्रवीत्॥
pūrustu dayito rājño guṇairmātṛkṛtena ca| tato duḥkhasamāviṣṭo yadurmātaramabravīt||
Puru was the favourite son of the king, both on account of his mother and of his personal graces, Thereat Yadu, greatly sorry, said to his mother.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
भार्गवस्य कुले जाता देवस्याक्लिष्टकर्मणः। सहसे हृद्गतं दुःखमवमानं च दुःसहम्॥ आवां च सहितौ देवि प्रविशाव हुताशनम्। राजा तु रमतां सार्धं दैत्यपुत्र्या बहुक्षपाः॥
bhārgavasya kule jātā devasyākliṣṭakarmaṇaḥ| sahase hṛdgataṃ duḥkhamavamānaṃ ca duḥsaham|| āvāṃ ca sahitau devi praviśāva hutāśanam| rājā tu ramatāṃ sārdhaṃ daityaputryā bahukṣapāḥ||
Born in the race of the illustrious Bhārgava of unwearied actions, you are going tough mental afflictions and unbearable insults; therefore, O mother, let us both enter into fire. Let the king spend many nights with Śarmişthā, the daughter of a demon.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
यदि वा सहनीयं ते मामनुज्ञातुमर्हसि। क्षम त्वं न क्षमिष्येऽहं मरिष्यामि न संशयः॥
yadi vā sahanīyaṃ te māmanujñātumarhasi| kṣama tvaṃ na kṣamiṣye'haṃ mariṣyāmi na saṃśayaḥ||
You may withstand the insults but I shall never broke them. Permit me, I shall, in sooth, renounce my life.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
पुत्रस्य भाषितं श्रुत्वा परमार्तस्य रोदतः। देवयानी तु संक्रुद्धा सस्मार पितरं तदा॥
putrasya bhāṣitaṃ śrutvā paramārtasya rodataḥ| devayānī tu saṃkruddhā sasmāra pitaraṃ tadā||
The son having, weepingly and distressingly, said this, Devayāni was greatly engaged and thought of her father.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
इङ्गितं तदभिज्ञाय दुहितुर्भार्गवस्तदा। आगतस्त्वरितं तत्र देवयानी स्म यत्र सा॥ दृष्ट्वा चाप्रकृतिस्थां तामप्रहृष्टामचेतनाम्। पिता दुहितरं वाक्यं किमेतदिति चाब्रवीत्॥
iṅgitaṃ tadabhijñāya duhiturbhārgavastadā| āgatastvaritaṃ tatra devayānī sma yatra sā|| dṛṣṭvā cāprakṛtisthāṃ tāmaprahṛṣṭāmacetanām| pitā duhitaraṃ vākyaṃ kimetaditi cābravīt||
As soon as he was thought of by his daughter Bhargava speedily came there and beholding her senseless and deprived from joy said "Daughter, what is the matter?
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
पृच्छन्तमसकृत्तं वै भार्गवं दीप्तचेतसम्। देवयानी तु संक्रुद्धा पितरं वाक्यमब्रवीत्॥ अहमग्नि विषं तीक्ष्णमपो वा मुनिसत्तम। 'भक्षयिष्ये प्रवेक्ष्ये वा न तु शक्ष्यामि जीवितुम्॥
pṛcchantamasakṛttaṃ vai bhārgavaṃ dīptacetasam| devayānī tu saṃkruddhā pitaraṃ vākyamabravīt|| ahamagni viṣaṃ tīkṣṇamapo vā munisattama| 'bhakṣayiṣye pravekṣye vā na tu śakṣyāmi jīvitum||
The effulgent father having addressed his daughter repeatedly in this wise, Devayāni, enraged, replied, O foremost of ascetics, I shall either enter into fire water or drink poison, by no means I shall preserve this life of mine.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
न मां त्वमवजानीषे दुःखितामवमानिताम्। वृक्षस्यावज्ञया ब्रह्मश्छिद्यन्ते वृक्षजीविनः॥ अवज्ञया च राजर्षिः परिभूय च भार्गव। मय्यवज्ञां प्रयुङ्क्ते हि न च मां बहु मन्यते ॥
na māṃ tvamavajānīṣe duḥkhitāmavamānitām| vṛkṣasyāvajñayā brahmaśchidyante vṛkṣajīvinaḥ|| avajñayā ca rājarṣiḥ paribhūya ca bhārgava| mayyavajñāṃ prayuṅkte hi na ca māṃ bahu manyate ||
You do not know of the miseries and insults I have been subject to. O Brāhmaṇa, when a tree is neglected, those who live thereon are also distressed. The king having disregarded me, forsooth you have also been neglected.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
तस्यास्तद्वचनं श्रुत्वा कोपेनाभिपरिवृतः। व्याहर्तुमुपचक्राम भार्गवो नहुषात्मजम्॥
tasyāstadvacanaṃ śrutvā kopenābhiparivṛtaḥ| vyāhartumupacakrāma bhārgavo nahuṣātmajam||
Hearing the words of his daughter, Bhārgava, being enraged said to the king Yayāti.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
यस्मान्मामवजानीषे नाहुष त्वं दुरात्मवान्। वयसा जरया जीर्णः शैथिल्यमुपयास्यसि॥
yasmānmāmavajānīṣe nāhuṣa tvaṃ durātmavān| vayasā jarayā jīrṇaḥ śaithilyamupayāsyasi||
You are vicious-minded, O son of Nahusa; you have dishonoured me and therefore in your youth shall be subject to decrepitude and infirmities of age.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
एवमुक्त्वा दुहितरं समाश्वास्य स भार्गवः। पुनर्जगाम ब्रह्मर्षिर्भवनं स्वं महायशाः॥
evamuktvā duhitaraṃ samāśvāsya sa bhārgavaḥ| punarjagāma brahmarṣirbhavanaṃ svaṃ mahāyaśāḥ||
Having thus imprecated the curse and consoled his sorrowful daughter the highly illustrious Rși Bhārgava repaired to his own habitation.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)
स एवमुक्त्वा द्विजपुङ्गवावयः सुतां समाश्वास्य च देवयानीम्। पुनर्ययौ सूर्यसमानतेजा दत्त्वा च शापं नहुषात्मजाय॥
sa evamuktvā dvijapuṅgavāvayaḥ sutāṃ samāśvāsya ca devayānīm| punaryayau sūryasamānatejā dattvā ca śāpaṃ nahuṣātmajāya||
Having thus conferred solace to his daughter that leading Brahmana, effulgent as the son, returned therefrom.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)