तासामेका ततः क्रुद्धा बालवद्गृह्य लीलया। भ्रामितस्तु सखीमध्ये मध्ये गृह्य दशाननम्॥ सखीमन्यां समाहूय पश्य त्वं कीटकं धृतम्। दशास्यं विंशतिभुजं कृष्णाञ्जनसमप्रभम्॥ हस्ताद्धस्तं स च क्षिप्तो भ्राम्यते भ्रमलालसः। भ्राम्यप्राणेन बलिना राक्षसेन विपश्चिता॥ पाणावेकाथ संदष्टा रोषेण वनिता शुभा। मुक्तस्तयाशुभ: कीटो धुन्वन्त्या हस्तवेदनात्॥ गृहीत्वान्या तु रक्षेन्द्रमुत्पपात विहायसा। ततस्तामपि संक्रुद्धो विददार नखै शम्॥ तया सह विनिर्वृतः सहसैव निशाचरः। पपात सोऽम्भसो मध्ये सागरस्य भयातुरः॥
tāsāmekā tataḥ kruddhā bālavadgṛhya līlayā| bhrāmitastu sakhīmadhye madhye gṛhya daśānanam|| sakhīmanyāṃ samāhūya paśya tvaṃ kīṭakaṃ dhṛtam| daśāsyaṃ viṃśatibhujaṃ kṛṣṇāñjanasamaprabham|| hastāddhastaṃ sa ca kṣipto bhrāmyate bhramalālasaḥ| bhrāmyaprāṇena balinā rākṣasena vipaścitā|| pāṇāvekātha saṃdaṣṭā roṣeṇa vanitā śubhā| muktastayāśubha: kīṭo dhunvantyā hastavedanāt|| gṛhītvānyā tu rakṣendramutpapāta vihāyasā| tatastāmapi saṃkruddho vidadāra nakhai śam|| tayā saha vinirvṛtaḥ sahasaiva niśācaraḥ| papāta so'mbhaso madhye sāgarasya bhayāturaḥ||
English Meaning
But one of them, being enraged, took up Rāvana, like a child, as if in sport and hurled him among her companions. And addressing another she said: "Behold, I have caught this black Rāvaņa, having twenty arms and ten faces, like a small insect. Thereupon Rāvana, being worn out with hurling, passed from one hand to another. Being thus hurled the learned and powerful Rāvana, in anger, severely bit the palms of that fair one. Being overwhelmed with pain that damsel let him off. Thereupon, another, taking that Raksasachief, rose up in the welkin. Ravana, again waxing wroth tore her with his nails. And being left off by that damsel, the terrified night-ranger fell down into the waters of the deep.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)