स तु संहष्टसर्वाङ्गः प्राकारस्थो महाकपिः। पुष्पिताग्रान् वसन्तादौ ददर्श विविधान् दुमान्॥ सालानशोकान् भव्यांश्च चम्पकांश्च सुपुष्पितान्। उद्दालकान् नागवृक्षांश्चूतान् कपिमुखानपि ॥ तथाऽऽम्रवणसम्पन्नांल्लताशतसमन्वितान्। ज्यामुक्त इव नाराचः पुप्लुवे वृक्षवाटिकाम्॥
sa tu saṃhaṣṭasarvāṅgaḥ prākārastho mahākapiḥ| puṣpitāgrān vasantādau dadarśa vividhān dumān|| sālānaśokān bhavyāṃśca campakāṃśca supuṣpitān| uddālakān nāgavṛkṣāṃścūtān kapimukhānapi || tathā''mravaṇasampannāṃllatāśatasamanvitān| jyāmukta iva nārācaḥ pupluve vṛkṣavāṭikām||
English Meaning
All his frame filled with delight, that mighty monkey, stationed on the wall, saw various trees having their tops furnished with flowers through spring and the other seasons, salas and Asokas, bhavyas, champakas, uddalakas, and Nāgas, and those bearing fruits resembling the mouths of monkeys; and those relative to mango woods, with hundreds of plants. And (Hanuman) leapt into the garden like an arrow let go from the bow string.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)