एवमुक्त्वा तु हनुमान् वानरो वानरोत्तमः॥ उत्पपाताथ वेगेन वेगवानविचारयन्। सुपर्णमिव चात्मानं मेने स कपिकुञ्जरः॥ समुत्पतति वेगात् तु वेगात् ते नगरोहिणः। संहृत्य विटपान् सर्वान् समुत्पेतुः समन्ततः॥
evamuktvā tu hanumān vānaro vānarottamaḥ|| utpapātātha vegena vegavānavicārayan| suparṇamiva cātmānaṃ mene sa kapikuñjaraḥ|| samutpatati vegāt tu vegāt te nagarohiṇaḥ| saṃhṛtya viṭapān sarvān samutpetuḥ samantataḥ||
English Meaning
With these words, Hanumān who was full of vigour, sprang into the air accounted himself like a compeer of Garuda. As he flew up with vehemence, trees growing on the mountain, were uprooted from all sides.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)