इति दुःखाभिसंतप्तं विलपन्तमचेतनम्। घूर्णमानं महाराजं शोकेन समभिप्लुतम्॥ पारं शोकार्णवस्याशु प्रलपन्तं पुनः पुनः। प्रत्युवाचाथ कैकेयी रौद्रा रौद्रतरं वचः॥
iti duḥkhābhisaṃtaptaṃ vilapantamacetanam| ghūrṇamānaṃ mahārājaṃ śokena samabhiplutam|| pāraṃ śokārṇavasyāśu pralapantaṃ punaḥ punaḥ| pratyuvācātha kaikeyī raudrā raudrataraṃ vacaḥ||
English Meaning
When the terrible Kaikeyī in still more terrible language addressed the mighty king, who was burning in grief, and bewailing, and deprived of his senses, and feeling a sensation of whirling, and overwhelmed with woe, and again and again beseeching for crossing this ocean of sorrow, saying.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)