तं तथा शोकसंतप्तं विलपन्तमनाथवत्। मोहेन महता युक्तं परिधूनमचेतसम्॥ ततः सौमित्रिराश्वस्य मुहूर्तादिव लक्ष्मणः। रामं सम्बोधयामास चरणौ चाभिपीडयन्॥
taṃ tathā śokasaṃtaptaṃ vilapantamanāthavat| mohena mahatā yuktaṃ paridhūnamacetasam|| tataḥ saumitrirāśvasya muhūrtādiva lakṣmaṇaḥ| rāmaṃ sambodhayāmāsa caraṇau cābhipīḍayan||
English Meaning
Rāma bewailing thus like one helpless being stricken with grief, overwhelmed with sorrow and losing control over himself, Lakşmaņa touched his feet and consoling him instantly began.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)