प्रत्युवाच ततो रामो विभीषणमरिंदमः। अहो दीप्तमहातेजा रावणो राक्षसेश्वरः॥ आदित्य इव दुष्प्रेक्ष्यो रश्मिभिर्भाति रावणः। न व्यक्तं लक्षये ह्यस्य रूपं तेजःसमावृतम्॥
pratyuvāca tato rāmo vibhīṣaṇamariṃdamaḥ| aho dīptamahātejā rāvaṇo rākṣaseśvaraḥ|| āditya iva duṣprekṣyo raśmibhirbhāti rāvaṇaḥ| na vyaktaṃ lakṣaye hyasya rūpaṃ tejaḥsamāvṛtam||
English Meaning
Then Rāma-repressor of foes-answered Vibhisana, saying, “Alas! Ravana-lord of the Rākşasas-is of exceeding glowing splendour; and Rāvana shine in glory, and is incapable of being gazed at like the Sun himself. And his grace, being enshrouded in his own splendour, I cannot view plainly.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)