इति मातृः पितॄन्स्मृत्वा भर्तृन्भ्रानुंस्तथैव च॥ दुःखशोकसमाविष्टा विलेपुः सहिताः स्त्रियः। कथं नु खलु मे पुत्रो भविष्यति मया विना ॥ कथं माता कथं भ्राता निमग्नाः शोकसागरे। हा कथं नु करिष्यामि भर्तुस्तस्मादहं विना॥ मृत्यो प्रसादयामि त्वां नय मां दुःखभागिनीम्। किं नु तदुष्कृतं कर्म पुरा देहान्तरे कृतम्॥ एवं स्म दुःखिताः सर्वाः पतिताः शोकसागरे। न खल्विदानी पश्यामो दुःखस्यास्यान्तमात्मनः॥
iti mātṛḥ pitṝnsmṛtvā bhartṛnbhrānuṃstathaiva ca|| duḥkhaśokasamāviṣṭā vilepuḥ sahitāḥ striyaḥ| kathaṃ nu khalu me putro bhaviṣyati mayā vinā || kathaṃ mātā kathaṃ bhrātā nimagnāḥ śokasāgare| hā kathaṃ nu kariṣyāmi bhartustasmādahaṃ vinā|| mṛtyo prasādayāmi tvāṃ naya māṃ duḥkhabhāginīm| kiṃ nu taduṣkṛtaṃ karma purā dehāntare kṛtam|| evaṃ sma duḥkhitāḥ sarvāḥ patitāḥ śokasāgare| na khalvidānī paśyāmo duḥkhasyāsyāntamātmanaḥ||
English Meaning
Thus remembering their mothers, fathers, husbands and brothers, all those females, overwhelmed with grief and sorrow, bewailed, some exclaiming. “What shall befall my son in my absence? Alas! into what ocean of grief my mother or brother is sunk? Alas! what shall my husband do in my absence? Therefore, O death, I propitiate you, do you take me, who am subject to miseries. Alas! what an iniquity did I perpetrate in my former birth in another body? Therefore, we all, overwhelmed with grief, are sunk in the ocean of sorrow, and I do not behold the end of my miseries.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)