सोऽवतीर्य दुमात् तस्माद् विद्रुमप्रतिमाननः। विनीतवेषः कृपणः प्रणिपत्योपसृत्य च॥ तामब्रवीन्महातेजा हनूमान् मारुतात्मजः। शिरस्यञ्जलिमाधाय सीतां मधुरया गिरा॥
so'vatīrya dumāt tasmād vidrumapratimānanaḥ| vinītaveṣaḥ kṛpaṇaḥ praṇipatyopasṛtya ca|| tāmabravīnmahātejā hanūmān mārutātmajaḥ| śirasyañjalimādhāya sītāṃ madhurayā girā||
English Meaning
Thereupon coming down from the tree, Hanumān, the highly effulgent son of Wind, having a coral-red countenance and attired in a humble guise, approached Sītā and joining reverentially his palms, addressed her with the following sweet words.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)