रामचापविसृष्टेन शरेणान्तकरेण तम्। दृष्ट्वा विनिहतं भूमौ तारा ताराधिपानना॥ सा समासाद्य भर्तारं पर्यष्वजत भामिनी। इषुणाभिहतं दृष्ट्वा वालिनं कुञ्जरोपमम्॥ वानरं पर्वतेन्द्राभं शोकसंतप्तमानसा। तारा तरुमिवोन्मूलं पर्यदेवयतातुरा॥
rāmacāpavisṛṣṭena śareṇāntakareṇa tam| dṛṣṭvā vinihataṃ bhūmau tārā tārādhipānanā|| sā samāsādya bhartāraṃ paryaṣvajata bhāminī| iṣuṇābhihataṃ dṛṣṭvā vālinaṃ kuñjaropamam|| vānaraṃ parvatendrābhaṃ śokasaṃtaptamānasā| tārā tarumivonmūlaṃ paryadevayatāturā||
English Meaning
Beholding her husband lying dead on the ground with the life-destroying shafts of Rama, Tārā, having a moon-like countenance, approaching, embraced him. And seeing him slain with shafts like to an elephant, resembling a lord mountains and an uprooted tree, Tārā, racked with grief began to bewail.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)