रामस्तस्य तु विज्ञाय सीतासक्तां प्रियां कथाम्। गृध्रराजं परिष्वज्य परित्यज्य महद् धनुः॥ निपपातावशो भूमौ रुरोद सहलक्ष्मणः। द्विगुणीकृततापा” रामो धीरतरोऽपि सन्॥
rāmastasya tu vijñāya sītāsaktāṃ priyāṃ kathām| gṛdhrarājaṃ pariṣvajya parityajya mahad dhanuḥ|| nipapātāvaśo bhūmau ruroda sahalakṣmaṇaḥ| dviguṇīkṛtatāpā” rāmo dhīrataro'pi san||
English Meaning
Hearing from him pleasant words relating to Sītā, Rāma, leaving aside, instantly, his mighty bow, embraced him, and rolling on earth having lost self-control through grief, began to lament with Lakşmaņa. Though highly composed by nature, he was overwhelmed with doubled grief.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)