तप्यमानं तदा रामं सीताहरणकर्शितम्। लोकानामभवे युक्तं सांवर्तकमिवानलम्॥ वीक्षमाणं धनुः सज्यं निःश्वसन्तं पुनः पुनः। दग्धुकामं जगत् सर्वं युगान्ते च यथा हरम्॥ अदृष्टपूर्वं संक्रुद्धं दृष्ट्वा रामं स लक्ष्मणः। अब्रवीत् प्राञ्जलिर्वाक्यं मुखेन परिशुष्यता॥
tapyamānaṃ tadā rāmaṃ sītāharaṇakarśitam| lokānāmabhave yuktaṃ sāṃvartakamivānalam|| vīkṣamāṇaṃ dhanuḥ sajyaṃ niḥśvasantaṃ punaḥ punaḥ| dagdhukāmaṃ jagat sarvaṃ yugānte ca yathā haram|| adṛṣṭapūrvaṃ saṃkruddhaṃ dṛṣṭvā rāmaṃ sa lakṣmaṇaḥ| abravīt prāñjalirvākyaṃ mukhena pariśuṣyatā||
English Meaning
Rāma highly aggrieved on account of Sīta's being carried away, addressing himself to destroy the world like to the fire of dissolution and casting his look, sighing again and again, upon the stringed bow like to Mahadeva desirous of burning down the whole world at the time of dissolution, Laksmana, having his countenance dried up, beholding his rage not seen before, began with folded hands.
— M.N. Dutt (1891–94, public domain)